Bibliography

Gleznoju to, kas liekas svarīgs ar sev vien zināmiem glezniecības kritērijiem.

Glezniecība ir ārpus dzīves, ko pazīstam – tagadnes prombūtne, vai alternatīva neesamība personīgajā tagadnē. Kopumā visa māksla ir abstrakta. Abstrakcionisms ir tikai līdzeklis, tas nav mazāk „reāls”, kā filozofija vai mūzika. Personas vai klusās dabas gleznojumi ir divdimensionāla reprezentācija trīsdimensionālā realitātē. Tāpēc bez gala abstrakta. Tā eksistē kā plaisa starp reālo, simbolu un būtību, optisko un nosacīto, iztēli un novērošanu. Tā nav realitātes kopēšana.

Man svarīgs nosacījums glezniecībā ir kolorīts, savstarpējie krāsu laukumi, to saspēle, vai gluži otrādi – disharmonija.

Mītu pasaule, par kuras esamību lasām Antīkajā un Viduslaiku literatūrā – pārbagāta ar personāžiem, kuri dod iedvesmu un bieži vien apstiprinājumu tam, ka pasaule maina formu, ne būtību. Herakla cīņas, Labirints, vienkājis, Vienradzis ir dzīvi, kamēr dzīva ir cilvēce un atmiņa, fantāzija un realitāte. Antīkajā literatūrā, pārfrāzējot var atrast daudz personāžus, kas atrodas starp mums – pasaule mainīga formās, nemainīga būtībā.

Ainavai manos darbos ir asociatīva nozīme. Man nav svarīga kādas konkrētas vietas kopēšana, bet impulss, kurš izraisa glezniecību – tā var būt ēnu spēle (tātad gaisma), kāda noskaņa vai emocionāls stāvoklis.

Bieži vien impulsu glezniecībai dod mūzika – tā var būt gan klasiskā, gan rok mūzika. Skaņu pasaule, tāpat kā krāsu pasaule mūs uzrunā emocionālajā dimensijā.
Manos darbos svarīgi, lai tie skatītāju uzrunā emocionālajā dimensijā, izraisītu tajos līdzpārdzīvojumu.


“Būt kustībā jeb atšifrējot Antras Ivdras mākslu”
Līga Lindenbauma, Tukuma mākslas muzeja vadītāja. 13.12.2011
Izstāde „Personīgi” Tukuma Mākslas muzejā, 11.11.2011. – 30. 12.2011.

“Apskatot izstādē eksponētos darbus, redzams, ka Antra jau kopš daiļrades sākuma atrodas nemitīgos meklējumos. Tēmas un paņēmieni nomaina viens otru, tikai ar laika distanci ļaujot saskatīt kopsakarības. Beigās ar pārsteigumu jāsecina, ka tas, kas ieskanējies agrāk tapušos darbos, kā izmests bumerangs ar jaunu sparu atgriežas vēlāk jau jaunā, pārstrādātā formā.”

No kustības pie laika rakstiem
Daiļrades sākumā Antras iemīļotās tēmas bija spēle un deja. No vienas puses tā bija interese par kustību un iespējām to atveidot gleznieciskiem līdzekļiem, no otras – saistīja motīvā potenciāli ietvertā filozofiskā nozīme. Nav brīnums, ka formālais izejas punkts šiem darbiem apzināti vai neapzināti bija klasiskā modernisma kubisma un futūrisma mantojums. Atsevišķi realitātes aspekti tika abstrahēti un ģeometrizēti, laukumi saskaldīti un uzirdināti, krāsu pakļaujot kopējam kompozicionālajam ritmam. Šādi tapušajās klusajās dabās skatāmi žanram klasisku, ikdienišķu priekšmetu kārtojumi (trauki, augļi, arī ģitāra, pīpes). Savukārt figurālajās dejai veltītajās kompozīcijās, ķermeņa paveidi tikuši teju pilnīgi izšķīdināti kustību fiksējošā, uzirdinātā laukumu ņirboņā. Filozofiski tēma ietvēra sevī visplašākās interpretācijas, sākot ar dzīvi kā spēli vai deju un beidzot ar sievietes un vīrieša attiecībām utt.
Līdzās kustībai viņu saista gaismas un ēnas ritmi un struktūras, kas loģiski izauga no kubistiskajām klusajām dabām un to tendenci uz abstrahējošu ritmizāciju. Šai sakarā jāmin darbu sērija „ūdens raksts” – dabā ieraudzītas un gleznās fiksētas jūras viļņu izlocītu smilšu struktūru grafiskās, abstrahējošās formas kā nu jau pārdomas par laika ritējumu. To var uzskatīt par turpinājumu iepriekš risinātajai spēles tematikai jau ar krietni plašāku filozofisku potenciālu. Laiks ir galvenā tēma arī triptihā „Kastaņi” – trīs dažādu koka stāvokļu fiksējumi atšķirīgos gadalaikos.

Antīkais un mūsdienu labirints
Paralēli, bet jo īpaši pēdējo gadu laikā tapuši vizuālajai realitātei tuvināti darbi. Tomēr tie nav vienkāršas konkrētu vietu plenēra tipa fiksācijas. Realitātes iespaidi tiek pārstrādāti spilgtos, viengabalainos tēlos, atsakoties no nevajadzīgas detalizācijas vai liekiem aprakstošiem elementiem. Likumsakarīgi, ka liela nozīme veltīta ritmizācijai – te varam atrast ko no iepriekš tapušajām klusajām dabām, ūdens rakstu vai kustību studijām. Lielākoties tie ir pilsētas skati, kas variējas no apcerīgām, tumšinātām, nedaudz fatālu noskaņu apdvestām ainām, kas pieļauj plašas filozofiskas interpretācijas, līdz kolorītā spilgtiem un reklāmas zīmju (to pašu klusajās dabās iemīļoto burtu) klātesošiem, pat nedaudz popārtiskiem ielu skatiem. Šīs urbānās ainavas vienā, bet būtiskā aspektā sasaucas ar Antras antīkajam mantojumam veltītajiem darbiem. Antīko tēmu viņa apspēlē integrējot gleznu struktūrā meandra motīvus, Vidusjūrai raksturīgos spoži zilos toņus, kuri ieskanas jau agrāk tapušajās kustību fiksācijas, kā arī, veidojot atsevišķas mitoloģisku sižetu brīvas interpretācijas. Dažādie tēli savijas šajos darbos sazarotā labirintā – vēl vienā plašā simbolā, ko var attiecināt arī uz iepriekš minētajiem pilsētas skatiem. Arī tajos sliežu ceļi, ielu līkumi, eklektisko vadu mudžekļi, ēku silueti veido mūsu ikdienas dzīvi ietverošu labirinta tīklojumu. Un nevienam nav īsti skaidrs, vai tas ved uz „satikšanos vai šķiršanos” (Antras darba nosaukums).

Ārpus glezniecības un mākslinieces kredo
Likumsakarīgi, ka Antras meklējošais gars neapstājas tikai pie glezniecības. Paralēli tiek meklēti jauni iemīļoto tēmu sižetu izvērsumi, kompozicionālie risinājumi un izteiksmes līdzekļi gan porcelāna šķīvju apgleznošanā, gan autortehnikās tapušajās lellēs un lieta papīra darbos.
Pati māksliniece sevi raksturo kā intuitīvu mākslinieku, sakot – „manos darbos svarīgi, lai tie skatītāju uzrunā emocionālajā dimensijā, izraisītu tajos līdzpārdzīvojumu”. Izstādes apmeklētājiem attiecīgi tiek dotas brīvas interpretācijas iespējas saskatīt viņas darbos to, kas pašam šķiet aktuāli.”

„A. Ivdras gleznas neatbilst ierastajam priekšstatam par figurālām kompozīcijām. To krāsu risinājums klasiskās kubisma tradīcijās reducēts uz zili – zaļi-pelēko un sarkani dzelteni brūno toņu kontrastiem. Kolorīta dēļ gleznas varētu saistīt ar dažādiem gadalaikiem. …rodas iespaids, ka A. Ivdru vairāk interesē dejas ritma atainojums. Īsto ritmu uztvert palīdz kompozīcijās iekļautie kolāžveidīgi iekļautie vārdi – deju nosaukumi u.c.
„Lauskas Harmonijas ielā”.Aiga Dzalbe” Kultūras forums”, 08.2005.

Katalogi un raksti

  • “…nākošā pietura Kurzeme”, izstādes katalogs. 2000. Gads. Talsu novada muzejs;
  • Amateras Annual Paper exhibition. Cartasia. Starptautisks mākslas projekts Sofijā, Bulgārija www.Amateras.eu, 2010, katalogs. http://www.amateras.eu;
  • Starptautiskā miniatūru glezniecības izstāde, Bulgārija, Sofija http://lessedra.com;
  • “II Miedzynarodowy plener malarski. Mazowsze Polonce Pedzlem Malovane, Mlawa 2010”, 2010. http://www.mlawa.pl;
  • “Glezniecība Latvijā 08”, izd. Radošā darbnīca „Kaza”, 2008;
  • “Čības”, 2008. galerija “Istaba” katalogs/kalendārs;
  •  “Pastkastes”, 2009. galerija “Istaba”, katalogs/kalendārs;
  •  Antras Ivdras personālizstāde “Personīgi” Tukumā. Studija  Kristīne Ozola, Tukuma muzeja sabiedrisko attiecību nodaļas vadītāja 12.11.2011 – 05.02.2012. Studija. http://www.studija.lv;
  •  “Kura pilsēta īstāka – tā kura ielās. vai gleznotā”, A. Galviņa “Latvijas Avīze” 2011. http://la.lv;
  • Neatkarīgās Tukuma ziņas: 02.07.1997. Durbes pilī – “Logi uz Antras Ivdras pasauli”;
  • V. Dubrovskis. 1999. gads. “Ko nu tur sacīt”, J. Vītols. 2003 Deja;
  • “Galerijā Durvis rudenīgas pārvērtības”, A. Puķīte. 2000;
  • “Šīs vasaras sarunas II”, Taira Haļāpina. 26.08.2003,  03.02.2004;
  • “Kataloga atvēršanas svētki”, Taira Haļāpina, 2003;
  • “Antras Ivdras dejojošās gleznas” J. Vītols;
  • “Kopīgais atšķirīgajā”, M. Anmane. 2006;
  • “Ietilpīgi simboli”, M. Anmane. 2009. gads;
  • “Izstāde četriem”, V. Dubrovskis, 2008. gads;
  • “Antras Ivdras personiskā telpa”, V. Dubrovskis, 15.11.2011;
  • “Būt kustībā, jeb atšifrējot Antras Ivdras mākslu”, Līga Lindenbauma, Tukuma mākslas muzeja vadītāja. 13.12.2011.

Antra Ivdra – beigusi Latvijas Mākslas akadēmiju, I. Zariņa vadīto glezniecības meistardarbnīcu 1995. gadā. “Pievēršanās porcelānam radusies no vēlmes ielikt citā materiālā savas kompozīcijas, ko izmantoju stājglezniecības darbos. Tie arvien vairāk prasījās pēc apaļas formas. Izstādē no šāda veida darbiem apskatāmi ir šķīvji – “Kustības turpinājums”, “Silēnu dzīres”, “Fortissimo” un citi. Ar porcelāna apgleznošanu nodarbojos aptuveni divus gadus. Šis process mani saista un aizrauj arvien vairāk. Ne vienmēr varu būt pārliecināta, ka izdosies tieši tas, kas iecerēts. Tāds brīnuma efekts. Bieži vien traukus krāsnī lieku vairākkārtīgi, jo pirmais dedzinājums mani neapmierina, krāsa “izdegusi” ne tā, kā bija iecerēts. Apskatei ir izlikti gan polihromi, gan monohromi darbi , jo negribas ierobežot sevi vien ar kādu atrastu motīvu un noteiktu krāsu gammu. Patīk meklēt jaunas iespējas, ko sniedz trauku apgleznošana.”
2006. “Apgleznots porcelāns”, Maija Rudovska, Rīgas Porcelāna muzejā, 10.10.2006. “Neatkarīgā rīta avīze”.

“…nav daudz bijušo Latvijas mākslas akadēmijas studentu, kuri ir guvuši ievērību no tādiem meistariem kā V. Ozols, I. Vecozols. Raksturojot A. Ivdras glezniecību, varu teikt, ka viņas glezniecību raksturo eksaltēts kolorīts, krāsu laukumu ritmikas ekspresionalitāte un dinamiskums, agresivitāte gleznojuma spriegumā un arī attieksmē pret īstenību, kura ne vienmēr viņai ir viennozīmīga.”
U. Daņiļevskis 22.10.2003.

“A. Ivdra ir apdāvināta māksliniece ar savdabīgu, sintezējošu dzīves uztveri un tās atspoguļošanu jaunradīšanas mākslā. Problēmas, kuras viņa risina glezniecībā nav vienkāršas.”
I. Burāne. LMA IC vadītāja, docente.